Svētdien, 2017.gada 9.aprīlī plkst.11.00 pulcēsimies pie Lūznavas muižas un turpināsim gatavoties Latvijas valsts simtgades svētkiem. Aicinām uz simts ozolu meža stādīšanas pasākumu Lūznavas muižas parkā. Ozolu stādīšana turpinās iniciatīvas “Simtozolu meži simtgadu Latvijai” un LKP programmas projekta “Stiprais mantojums” norises, kas aizsākās 2016.gada aprīlī ar ozolu mežam paredzētās vietas sakopšanu un pirmā ozola simbolisku iestādīšanu.
Ikvienas darba rokas šinī notikumā ir svarīgas.
Aicinām Lūznavas pagasta iedzīvotājus atbalstīt un piedalīties 100 ozolu meža stādīšanas akcijā - talkā, līdzi ņēmot savu lāpstu.
Akcijai var pieteikties ikviens interesents, līdz 07.04.2017., rakstot muiza@luznava.lv vai piesakoties Lūznavas pagasta pārvaldē.

6. aprīlī plkst. 11.00 Lūznavas pagasta zālē interesentus aicinām noskatīties filmu “Latgolys laikadečš”.
Latgolys laikadečs – tā ir filma par Latgales 20.gs. sākuma vēsturi caur vienas Latgales dzimtas likteni. Melodrāma risinās uz vēsturisko notikumu fona, padarot to vēl skarbāku.
Galvenās lomas atveido deju kopas "Dziga" dejotāja Leila Rasima, mūziķis Ainārs Svelpe un Latgaliešu rokmūziķis Ingars Gusāns jeb Sovvaļnīks. Video Māris Justs, filmas montāžu nodrošināja Artis Vītols, Vitālijs Dudarenoks, Sergejs Čakāns, skaņu operators Jānis Litavnieks, mūzika Gunārs Igaunis, māksliniece Inese Rimšāne, kostīmmāksliniece Ieva Zepa, grimētāja Daina Šadurska. Scenārija autore Anna Rancāne, režisors Edgars Blinovs. Ieeja brīva.

26. martā Lūznavas pagasta zālē noskatījāmies filmu ‘Melānijas hronika”, kas veidota pēc rakstnieces Melānijas Vanagas (1905-1997) atmiņu romāna Veļupes krastā. Ļoti iespaidīga, satraucoša filma. Filma, kas liek aizdomāties un nepalikt vienaldzīgam par cilvēku tā laika piedzīvotajām šausmām, pazemojumiem, ciešanām. Mums tas ir brīvprātīga izvēle – vēlos vai nevēlos redzēt. Toreiz izsūtītajiem nebija nekādas izvēles. Prātam neaptveramas šausmas pārdzīvoja sievietes un bērni. Taiga. Sniegs. Bads. Cūkas ir vērtīgāki dzīvnieki par cilvēkiem, jo tām izbaro uz lauka atlikušos kartupeļus, bet sievietēm to liedz. Drūmas pārdomas saglabājas vēl ilgi pēc filmas.

Tikai cilvēkam būt
Un atvērtu sirdi turēt,
Kas jūt sava tuvākā sāpes un raizes...
Ja vajag – dalīt uz pusēm gabalu maizes.
Atvērtu atmiņu turēt
Un neaizmirst
Tās daudzās dvēseles...

1949. gada marta nogalē no Latvijas uz plašo Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošu ģimeņu, aptuveni 45 tūkstošus cilvēku. Izsūtīto vidū bija gan bērni, gan sirmgalvji.
Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes... Iespējams, tieši spēcīgā pārdzīvojuma dēļ 25. marts kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem. Starp šīm ģimenēm bija arī mūsu pagasta iedzīvotājas Antoņinas Moles ģimene. Lūdzām viņu nedaudz atcerēties tā laika notikumus. Savu stāstījumu uzsāk ar vārdiem- tā sākās Golgātas ceļš....