25. MARTS – KOMUNISTISKĀ GENOCĪDA UPURU PIEMIŅAS DIENA
Tikai cilvēkam būt
Un atvērtu sirdi turēt,
Kas jūt sava tuvākā sāpes un raizes...
Ja vajag – dalīt uz pusēm gabalu maizes.
Atvērtu atmiņu turēt
Un neaizmirst
Tās daudzās dvēseles...
1949. gada marta nogalē no Latvijas uz plašo Sibīriju izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošu ģimeņu, aptuveni 45 tūkstošus cilvēku. Izsūtīto vidū bija gan bērni, gan sirmgalvji.
Šķiršanās sāpes, bezspēcība pārspēka priekšā, šoks, neaizsargātība, neizpratne, bailes... Iespējams, tieši spēcīgā pārdzīvojuma dēļ 25. marts kļuvis par vienu no latviešu vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem. Starp šīm ģimenēm bija arī mūsu pagasta iedzīvotājas Antoņinas Moles ģimene. Lūdzām viņu nedaudz atcerēties tā laika notikumus. Savu stāstījumu uzsāk ar vārdiem- tā sākās Golgātas ceļš....
1949.gada 24. marta dienā mamma ar brāli atbrauca no dzirnavām, kur sagatavoja miltus, putraimus, izspieda eļļu ģimenes iztikai. Vakarā izvārīja jauno putru, bet ēstgriba mijās ar iekšēju nemieru. Pēc vakariņām visi aizgāja gulēt, ierastais “ar labu nakti palika tikai acu skatos.
Naktī ģimeni pamodināja sitieni pie durvīm, visi saprata, ir jāver vaļā. Māja bija apjozta apkārt ar zaldātiem. Bija atvēlēts 15 minūtes laika, lai salasītos un izvāktos no mājām. Mammai lika iet uz kūti, lai uzskaitītu lopus, bērniem –divām māsām un diviem brāļiem saģērbties pašiem. Ko bērni varēja apjukumā salasīt? Kad mamma atgriezās no kūts, viņai neļāva kaut ko pārskatīt līdzpaņemtajās mantās, jo laiks bija iztecējis. Tā arī karoti neielika. Dzimtajā pusē palika arī trešais brālis, kurš tonakt bija ar zvejniekiem.Viņš turpmāk slēpās kaimiņu šķūni un vēroja, kā tiek aizvesti lopiņi no mājām.
Skumjo šķiršanos no mājām uz visiem laikam tikai sunīte ar kucēntiņiem nojauta- vēl ilgi aizbraucējiem bija dzirdami žēlīgi kaucieni.
Līdz rītam aizveda uz Maltas staciju, tur cilvēkus ielādēja lopu vagonos. Un tā sākās 12 diennakšu garais ceļs uz Sibīriju, Omskas apgabala Isikula rajonu. Ēst brauciena laikā deva vienu reizi, pa ceļam daudzas ģimenes izšķīra, liekot vīriešiem izkāpt. Antoņinas ģimene bija kopā- mamma ar četriem bērniem. Nometinājuma vietā gadījās diezgan atsaucīgi cilvēki, brigadieris ar nožēlu esot teicis –propadjoš s rebjatami. Uzreiz tika ierādīts darbs kolhozā, Antoņinai ar brāli tika uzticēta lopu ganīšana.
Pāris gadu tajā ciemā bija slikta raža, kartupeļi izauga mazi, tos ģimene apēda jau līdz ziemas sākumam. Galvenais un vienīgais ēdiens bija kartupeļi ar ūdeni –kaut kas līdzīgs zupai, tumei. Pēc tam raža uzlabojās, par ko vietējie pateicās latviešiem- jūs mums atvedāt labāku ražu. Kartupeļus stādīja ar lāpstu, dārzs bija iedalīts 40 simtdaļas. Ļoti liels prieks bija par dzeršanai pievesto ūdeni. Tās ir tikai mazas atmiņu lauskas. Bet tie bija 15 gadi, mēneši, dienas, stundas... prom no dzimtajām mājām. Mūsu latvieši bija stalti jaunieši un smukas metas, kurus pamanīja vietējie. Tā tika nodibinātas ģimenes arī Antoņinas brāļiem un māsai. Pašu Antoņinu liktenis gaidīja atgriežamies mājās – Latvijā. Viņa atgriezās dzimtenē viena, ieraugot nopostītās mājas, nedaudz nobijās un aizbrauca atpakaļ pie savējiem. Taču dzimtās puses mīlestība bija stiprāka par visu. Un viņa atgriezās otrreiz- 30 gadu pilnbriedā. Šeit nodibināja savu ģimeni, šeit piedzima dēls Vladislavs un meita Valentīna. Antoņina neslēpj, ka reizēm atmiņas tomēr sarūgtina. Viņa notikušo uzskata kā neatgriezenisku pagātni, kā tā laika iekārtas nežēlīgāko posmu cilvēces vēsturē, no kura joprojām vēl dzīvo jautājums “kāpēc?” Tagad Antoņina ir gandarīta par to, ka spēja izdzīvot, augstu novērtē cilvēcību, priecājas par šodienu, gatavojas rušināties savā piemājas dārziņā, savā zemītē.
Paldies viņai par atmiņām! Mums tas ir jāzina! Mums tas ir jāatceras!
Sagatavoja: Marija Gudule
Kultūras pasākumu organizatore
Lūznavas pagastā